Dzintara sirds.

Ja es būtu kur mana sirds ir es būtu kā balodis Rīgas ielās, mani klusie soļi nedroši uz cietā asfalta, debesīs slēptos mana brīvība.
Tajās klusajās Rīgas debesīs kas ģērbjas zeltā katru rītu, kas kautri slēpjas mākoņos un bēdās raud smagas lietus lāses. Tās debesis as svaigos rītos dzen mani mākslā un silda manas plaukstas ar nebeidzamām kafijas krūzēm.

Mana drošība dzīvo Rīgas parkos. Parkos kur gandrīz tiku sadurta, parkos pilnos pirmo skūpstu un nedrošu pastaigu. Parkos ar vēsturi un dziesmām. Manos parkos ar šaha spēlētājiem un aizmigušiem mākslas studentiem. Manos parkos kur draudzības barotas kā resnas pīles; kur asaras kritušas kanāla duļķainajos ūdeņos izvadot zudušas dvēseles. Parkos kur vienatne baudīta un izteiktas rūgtas atvadas no svešām sirdīm.

Mana mūzika skan Rīgas ielās, katrā solī slēpts taktsmērs, katrā bruģakmenī dzejas līnija. Mana mūzika pāri tiltiem un slēptos pagalmos. Aiz katra pagrieziena jauna simfonija, katrā mājā savs koris.

Tāda ir mana Rīga ko ar salauztu sirdi pametu. Tā ir tā Rīga kurā atgriezīšos stiprāka, gatava tās spītībai un mīlestībai pret azartu. Tāda ir tā Rīga kurā es iemīlējos svešiniekos un lauztu sirdi slēpos mīļo azotēs. Tā ir mana Rīga, tāda ir tikai man.

Advertisements

vēl joprojām neradoši.

Nepabeigti vārdi un nepabeigti teikumi nepabeigtās kladēs rakstīti. Pildspalvas bezdarbībā izžuvušas un nozudušas, gluži kā iesāktajām domām tikai korķīši palikuši.
Bet ir jāraksta, ir jārada. Ir jāignorē tas viss ko jau esmu paspējusi nodzēst. Ir jāatrod tas pirmais teikums un punkta vietā jāliek komats.
Pagaidām paļaujos uz roku treniņu, uz tīru pieraduma izveidi. Nav svarīgi ko es saku kamēr saku, nav svarīgi kā saku kamēr saku. Jo ir jāsaka, ir jārada, ir jāatbrīvo tās balsis galvā ko pieklusināja dzīves haotiskā plūsma. Nemeklēšu punktu kurā pazaudēju savu mazo pasaulīti. Nemeklēšu vaininieku vai tā līdzdalībniekus, nav jau uz ko ar pirkstu rādīt un bakstīt savu spoguļattēlu arī pēc kāda laika paliek muļķīgi.
Pietiek pārtraukt domu, jo “tagad nav laika pierakstīt”. Laiks ir vienmēr, laiks ir vairāk kā slinkums. Pietiek nēsāt līdzi kladi kas nekad netiek atvērta, pietiek veidot galvā stāstus kurus tā arī nekad nepadarīt par realitāti. Pietiek melot sev un citiem, mamma teica,ka neesot labi melot, es neesmu rakstniece, vismaz vairs neesmu. Bet es biju un tas nozīmē, ka varu būt atkal. Šoreiz drosmīgāk, pašpārliecinātāk, mērķtiecīgāk, ar sirdi un dvēseli burtos.

alise atgūst vārdus.

Vārdus pazaudēju pirms vairākiem gadiem.
Izmisīgi tos meklēju citu autoru radītajās pasaulēs, skaļi kliedzošās balsīs, garu pastaigu klusumā un vilciena riteņu dunoņā. Bet vārdi ir rezgaļi, tie no manis slēpjas. Ik pa laikam atsūta pastkarti ar pāris teikumiem un tad atkal nozūd.

Visus šos gadus meklēju vārdus ārpasaulē, tur kur tie agrāk dzīvoja, kur mana iedvesma mani pārņēma un paralizēja, taču gluži kā jebkurā lielā piedzīvojumā mācīts, atbilde vienmēr ir pašā. Atvēru to caurumu kur būtu jābūt manai sirdij un ieraudzīju mazu uguntiņu, knapi degošu, kā lietus neaizskartu puķi.

Ir beidzot jāpiesaka karš sev, ir jāizcīna atpakaļ sava iedvesma, pašai sava iedomu pasaule kurā slēpties un pazust kad realitāte paliek par skaļu. Ir laiks atkal atrast Marko un Virgīliju, ir laiks atkal sēdēt uz jumtiem ar neredzamām nakts operām un spoku stāstiem pļavas vidū. Un tieši tāda ir šī bloga dzīves jēga – ietīt mani rakstīšanas rutīnā, ļaut man rakstīt slikti un izcelt to vienu teikumu kas iesāks veselu stāstu; būt mana prāta miskastei kuru pārlasot nosodīšu sevi un sniegšos pēc tuvākās glāzes kuras pēdējā malkā būs jauna iedvesma.
Es gribu atkal elpot brīvi, gribu uzburt savu mazo paradīzi, gribu atgūt balsis savā galvā un ļaut tām brīvi skriet pa klaviatūru.

Daži sāk sevi uzlabot jauna gada sākumā, es to sākšu vasaras beigās. Jā, mazliet novēloti, vainosim manas igauņu asinis šajā novēlojumā. Un varbūt šoreiz piesakot karu sev pat izcīnīšu kaut mazu uzvaru.